Stāsts ir par manu zinātkāro vectētiņu Edvīnu. Vectēvs, kuram ir nu jau 77 gadi, raksta par savu un savas ģimenes vēsturi, par dzīvi, kas viņu piemeklējusi, kad 1949.g. viņš tika izsūtīts uz Sibīriju. Bija reize, kad viņš mani lūdza, lai vienu no fragmentiem pārrakstu ar datora palīdzību. Viņš to būtu izdarījis pats, bet par nelaimi viņam nav ne datora, ne arī īstas saprašanas, kā ar to apieties. Domāju, ka dators viņam būtu ļoti labs palīgs mūsu ģimenes vēstures veidošanā, jo man būtu patiess prieks pēc vairākiem gadiem rādīt šos rakstus saviem bērniem, mazbērniem un pavisam noteikti nodot to visu nākamajām paaudzēm. Un, ja būtu dators - būtu arī internets. Līdz ar to mazāk laika jāpatērē, lai nomaksātu visus maksājumus, jo to viņš varēs izdarīt, neizejot no mājas. Arī pašas jaunākās ziņas sasniegtu viņu daudz ātrākā un ērtākā veidā. Tas būtu ļoti jauks brīvā laika pavadīšanas veids. Es patiešām domāju, ka mans vectēvs ir pelnījis šāda veida dāvanu!