Kā parasti daru visu pēdējā laikā. Arī šo stāstu rakstu akcijas pēdējā dienā, kaut gan jau sen gribēju to uzrakstīt.
Pēc manu vecāku šķiršanās mans tēvs, Nikolajs, aizgāja dzīvot uz sociālo māju. Protams, dzīve sociālajā mājā viņam neliekas saldā, tāpēc ka tur vairākumā dzīvo aprobežoti cilvēki, bet mans tēvs ir un vienmēr bija intelektuāls, neskatoties uz to, ka deviņdesmito gadu sākumā kļuva par invalīdu. Viņš ir daudz lasījis, bet tagad viņam ir ļoti vientuļi, tāpēc ka tajā vidē, kur viņš dzīvo jau sesto gadu, nav neviena cilvēka, izņemot mani, ar ko viņš varētu aprunāties. Ja viņam būtu dators un pieeja internetam, tad es palīdzētu viņam reģistrēt personīgo elektronisko pastu, iemācītu sarakstīties forumos un čatos, parādītu sazināšanas iespējas caur skype vai kādu citu programmu un daudzas citas lietas, piemēram, teksta redaktora pielietošana, mūzikas klausīšana u.t.t. Bet galvenais ir tas, ka viņš varētu globālajā tīmeklī atrast sev domubiedrus.