Sveicināti, Agnese un Arvil!

Vēlos Jums pastāstīt par vienu ļoti sirsnīgu un izpalīdzīgu cilvēku, manu tēti, Jāni! Viņš ir savā pagastā, mazliet arī rajonā un retu viet arī Latvijā pazīstams ar sevis mūrētajām plītiņām, krāsnīm, kamīniem, lauku kamīniem un pat maizes krāni!

Tēva talants mūrēt ļoti siltus, izturīgus un skaistus siltuma radīšanas objektus, ir mantots no sava tēva Žaņa. Tā nav viņa pamatnodarbošanās, bet gan brīvā laika aizpildīšana. Kā viņš smejoties parasti saka: "Glābju cilvēkus no nosalšanas vai nosmakšanas dūmos!" Tas ir tāpēc, ka bieži nākas pārtaisīt citu meistaru vizuāli varbūt labus, bet nepareizi uzmūrētus "brīnumdarbus".

Varbūt, kādam tas neliekas pārāk nozīmīgi un sarežģīti, bet, manuprāt, šī profesija nav apgūstama skolās, bet gan pie kārtīga meistara, kā to apguva mans tēvs pie sava tēva! Līdzīgi kā citas profesijas arī šo nevar apgūt vienā dienā, tāpēc nav daudz šādu cilvēku, kuri sevi var saukt par meistariem un dot garantiju darbam! Ja tēvam būtu dators, viņa palīdzību varētu atrast, ar interneta palīdzību, daudz vairāk cilvēku, kā zināms mūsdienās šīs komunikācijas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. 

Ar cieņu: Līga